Nanomateriālus ražo un izmanto daudzās Eiropas rūpniecības nozarēs, tostarp ķīmisko vielu ražošanā. Šo materiālu ražošanu un izmantošanu regulē gan ar ES līmeņa, gan ar valstu tiesību aktiem. Darba devējiem jānodrošina darba ņēmējiem gan zināšanas, gan aprīkojums šo materiālu drošai izmantošanai.  

Tā kā nanotehnoloģiju izmanto ļoti dažādu produktu un šķīdumu ražošanā, daudzi darba ņēmēji savās darbavietās var būt pakļauti šo materiālu iedarbībai. Nanomateriālus nereti ražo slēgtās sistēmās, tomēr to iedarbība var notikt iekārtu apkopes vai gatavo izstrādājumu apstrādes laikā.

Nanomateriālus izmanto arī pakārtotajās nozarēs, piemēram, automobiļu, kosmētikas, elektroiekārtu, medicīnisko tehnoloģiju un tekstilmateriālu ražošanā. Ja nanomateriālus izmanto kā krāsvielas, piemēram, rūpnieciski izsmidzinot, pakļaušanu šo materiālu iedarbībai nav iespējams pilnībā izslēgt, tāpēc uz šādu lietošanu var attiecināt ieteikumus par vēdināšanu vai individuālo aizsardzības līdzekļu (piemēram, cimdu) lietošanu. Tomēr ar to var būt par maz, lai nodrošinātu nekaitīgu lietošanu, tāpēc pastāv arī juridiskas prasības, kas nosaka, ka darba ņēmējiem jānodrošina atbilstoša izglītība, lai viņi spētu veikt savu darbu nekaitīgā veidā.

Nanomateriālu izmantošana darbavietā nebūt nenozīmē, ka risks noteikti pastāv vai ka tas nav kontrolējams.

Risks veidojas kā bīstamības x iedarbība. Nanomateriāla bīstamību nosaka tā ķīmiskais sastāvs un fizikālās īpašības, piemēram, izmērs, forma un kristāliskā struktūra, kā arī tās (eko)toksikoloģiskā iedarbība.

Šobrīd pastāv aizdomas, ka daži nanomateriālu veidi, piemēram, garās, stingrās šķiedras, kas uzkrājas plaušās, potenciāli var izraisīt fibrozi un/vai iekaisumu. Turpretī vesela āda šķiet relatīvi izturīga arī pret nanoizmēra daļiņām. Ja nanomateriāli var uzkrāties ķermenī, tas paaugstina to potenciālo kaitīgumu.