Nanomateriālu droša lietošana darbavietā
Nanomateriālu iedarbība ir atkarīga no procesa, izmantotajiem tehniskajiem kontroles pasākumiem un, ja ar tiem nepietiek, individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanas. Darba devējiem ir jāsamazina kaitīgo vielu iedarbība līdz tādam līmenim, ko vērtē kā nekaitīgu darba ņēmējiem.
Tā kā ieelpošana, šķiet, ir visizplatītākais nanomateriālu arodekspozīcijas veids , darba vietā jāsamazina gaisā esošo nanomateriālu veidošanās. To var panākt, izmantojot slēgtas sistēmas un slapjos apstrādes paņēmienus. Pēc iespējas jāizvairās no putekļu veidojošajām darbībām, piemēram, malšanas un slīpēšanas.
Ja nanodaļiņas ir darbavietas gaisā, jānodrošina attiecīga ventilācija. Pēdējā iespēja ir apmācīt darbiniekus lietot elpošanas orgānu aizsargierīces, aizsargapģērbu, cimdus un aizsargbrilles.
Jāņem vērā, ka tehniskās apkopes laikā riska pārvaldības līdzekļi (piemēram, slēgtās sistēmas) parasti tiek īslaicīgi izjaukti, tāpēc šādām darbībām var būt nepieciešami papildu riska pārvaldības pasākumi.
Atšķirībā no darba ņēmējiem, kuri strādā rūpnīcās, pašnodarbināti profesionāļi visbiežāk nespēj veikt šādas stingras kontroles savā darbavietā.
Drošības datu lapas (DDL)
Saskaņā ar REACH regulu kopā ar jebkuru bīstamu ķīmisko vielu jāpiegādā drošības datu lapa (DDL). Drošības datu lapās ir iekļauta noderīga informācija par ķīmisko vielu, aprakstīta vielas bīstamība, kā arī sniegta informācija par rīcību, glabāšanu un ārkārtas pasākumiem. REACH regulā noteikts, ka bīstamo ķīmisko vielu lietotājiem jāievēro ieteikumi par riska pārvaldības pasākumiem, kas minēti iedarbības scenārijiem DDL pielikumos.
Attiecībā uz dažiem nanomateriāliem dalībvalstis ir noteikušas savas arodekspozīcijas robežvērtības
Bīstamo vielu arodekspozīcijas robežvērtības (AER) ir svarīga informācija attiecībā arī uz nanomateriālu riska novērtēšanu un pārvaldību.
Ekspozīcijas robežvērtība ir ķīmiskās vielas koncentrācija (vai nu daļiņas uz miljonu (ppm) vai miligrami uz kubikmetru (mg/m3)) darbavietas gaisā, kādai lielāko daļu cilvēku var pakļaut bez kaitīgām sekām. Tomēr AER nedrīkst uzskatīt par konkrētu robežu, kas atdala nekaitīgu iedarbību no kaitīgas.
Šobrīd attiecībā uz nanomateriāliem nav ES līmeņa AER visticamāk tāpēc, ka joprojām ir pārāk maz informācijas to noteikšanai. ES līmeņa AER ir noteiktas salīdzinoši nelielam skaitam darba vietās izmantoto vielu. Saistošās un/vai indikatīvās robežvērtības ir noteiktas ES direktīvās.
Daudzas dalībvalstis ir noteikušas pašas savas AER arī attiecībā uz nanomateriāliem. Šīs valstu noteiktās robežvērtības ir jāievēro, un ikvienam darba devējam jānodrošina tas, lai viņa darba ņēmēji netiktu pakļauti iedarbībai, kas pārsniedz AER.