Uz cilvēkiem pastāvīgi iedarbojas daudzas ķīmiskas vielas, tostarp nanomateriāli, piemēram, ar gaisu, ko elpojam, ar pārtiku, ko ēdam, ar apģērbu, ko valkājam, vai ar sporta aprīkojumu, ko izmantojam. Ņemot vērā šo vielu plašo izmantojumu sabiedrībā un pastiprināto iedarbību uz cilvēkiem, ir svarīgi izprast potenciāli kaitīgo ietekmi, ko tās var radīt cilvēku veselībai.

Novērtējums par nanomateriāla iespējamo bīstamību veselībai tiek veikts, pamatojoties uz toksikoloģiskiem pētījumiem un vēršot uzmanību uz konkrētiem orgāniem, piemēram, aknām, nierēm vai asinīm, un uzņemšanas veidiem, piemēram, norīšanu, ieelpošanu vai absorbciju ādā.

Piemēram:

• Mutagenitātes pētījumos analizē ķīmiskās vielas spēju radīt izmaiņas šūnas ģenētiskajā materiālā.
• Ieelpošanas toksicitātes pētījumos vērtē gaisā esošo nanomateriālu iedarbību pēc to nonākšanas plaušās.
• Reproduktīvās toksicitātes pētījumos aplūko ietekmi uz auglību un augļa attīstību.
• Dermālajos pētījumos novērtē caur ādu absorbēto nanomateriālu iedarbību.

Toksikoloģisku pētījumu veikšana ar nanomateriāliem ir problemātiska. Izmēra un virsmas laukuma dēļ tiem var būt slikta absorbcijas spēja vai zema šķīdība, un to īpašību analīze var būt sarežģītāka nekā citām ķīmiskām vielām.

Viens no galvenajiem bīstamības noteikšanas mērķiem ir noteikt saistību starp vielas devu un tās iedarbības smagumu (“devas un iedarbības attiecību”). Veicot toksikoloģiskus pētījumus, var noteikt devas robežlielumu, pieņemot, ka, to nesasniedzot, nenotiks kaitīga iedarbība. Pārsniedzot šo robežlielumu, iespējamais risks ir jākontrolē un jāpārvalda, līdz minimumam samazinot iedarbību uz cilvēkiem.